Nu jāsāk ar to, ka esmu tikai iesācēja šajā rakstnieces lomā, ja īpaši labi nesanāk neņemiet ļaunā!

Reizēm tā gribas atpūsties no visa un visiem, neko nedarīt un nedomāt, atbrīvoties no visas negatīvās enerģijas, kas sakrājusies. Lai to izdarītu ir nepieciešams laiks, kura man nav. Visu manu laiku aizņem skola, darbs. Es jau nesūdzos, man ir vajadzīga izglītība, jo bez tās mūsdienās nekur vairs nevar “iekārtoties” normālā darbā, bet bez darba tev jau nekā. Negribas jau vecākiem vēl “sēdēt uz kakla”, tāpēc pašai jādomā kā dienišķo maizīti nopelnīt. Šobrīd ir diezgan viegli apvienot mācības ar darbu, bet kas būs vēlāk kad man būs jānodod noslēguma darbs? Negribas pat par to domāt. Bet jāsāk jau gan būs, kur liksies!

Laikam šai reizei pietiks, lai gan sanāca tāda nedaudz pesimistiska, bet ko padarīsi!

P.S. Jaunietis ienāk studenshu kopmītnē. Viņam pretī sargs:
- Jūs pie kā?
- Un pie kā Jūs ieteiktu?